Logo

Mūzika, kas šogad padarījusi NicePlace dzīvi skaistāku, II daļa
19. 12. PLKST. 13:34

 

11. Aplaudējam kaimiņiem! Igauņiem ir grupa, ar ko patiesi lepoties − EWERT AND THE TWO DRAGONS. Kā teica Valts, patiesībā tikai pēc iezīmīgā purva var pateikt, ka tas nav britu folkroks. Un viņi bija šoruden jaunajā „Palladium” zālē un NicePlace ... Rīgas pils pagalmā, jo tas bija 11. novembris. Neko darīt, klausāmies „Good man Down”!

 

 

 

 

12. Un te arī pašu britu folkroka vieni no beidzamajiem un spilgtākajiem pārstāvjiem − MUMFORD AND SONS. Lai gan mūsdienās runāt par tīriem mūzikas stiliem ir nenopietni. Jebkurā gadījumā viss līdera Marcus Mumford vārdā nodēvētās grupas albums „Sigh No More” (2009) ir ļoti baudāms, un temperamentīgie puiši ir krietni pagozējušies slavas saulītē, saņemot dažendažādas balvas. Dziesma „The Cave” Grammy pasniegšanas ceremonijā, kurai seko arī uzstāšanās kopā ar Bob Dylan:

 

 

 

 

13. Pretencioza estētika. WOODKID „Iron”. Katrs kadrs kā iespaidīga fotogrāfija un indie stilistikā izturētajai mūzikai pašai piemīt filmu celiņa monumentalitāte. Un ne velti šāds iespaids rodas, jo zem pavārda Woodkid slēpjas 1983. gadā dzimušais franču filmu un videoklipu režisors, kā arī mūziķis, Yoann Lemoine. Mums patīk vizuālā atsauce uz Fritz Lang „Metropolis”:

 

 

 

 

14. Reminisences koncentrāts. Dziesma „Baikonur 66” no baltkrievu grupas BEZ BILETA jaunā albuma „Zvezda” (2011). Var jau piekasīties dažām stilistiskajām nesaderībām klipā, bet šā kā tā rodas vasaras un bezrūpības vīzija − eh, ienirt vēsā ezera ūdenī un pēc mums kaut ūdens plūdi... Malači puiši! Un NicePlace joprojām gaišā piemiņā koncerts Minskā 2007. gada rudenī:

 

 

 

 

15. Tik ugunīgi, tik šarmanti, tik elektrizējoši! Trakais Eugene Hütz (dzimis kā Yevheniy Aleksandrovich Nikolayev-Simonov, 1972), ukraiņu emigrants ASV, un viņa pārējais emigrantu „tīms” GOGOLL BORDELLO ar „Pala Tute” no beidzamā albuma „Trans-Continental Hustle” (2010):

 

 

 

 

16. Šveicieši THE DEATH BROTHERS ar „Trust in Me”. Visnotaļ teatrāla grupa ar veclaicīgi šizīgu skanējumu, kurā saplūst kopā blūzs, džezs, čigānu bēru marši un kas tik vēl ne, radot sajūtu par Lielo Depresiju un nelegālajiem lokāliem Čikāgā:

 

 

 

 

17. Un šeit kaut kas ļoti īpašs: divi katrs par sevi fantastiski izpildītāji − Tom Waits un Kronos Quartet. Taisnība ir tiem, kas Tom Waits dēvē par žanru pašu par sevi. Ir tikai divas iespējas − par viņu neprātīgi sajūsmināties vai pilnībā noliegt. Zane jau desmit gadus nožēlo, ka neaizbrauca uz Varšavu uz Tom Waits koncertu. Savukārt, Kronos Quartet viņai bija tā laime skatīt un klausīt tepat Rīgā pirms gadiem piecpadsmit. Lai arī dziesma „Cold Cold Ground” izskatās filmēta teju vai ar mobilo telefonu, kopdarbs ir izcils:

 

 

 

 

18. Īpatnējas balss un muzikālo izpausmju īpašniece HANNE HUKKELBERG (1979) no Norvēģijas. Šeit atkal vietā būtu apcerēt ziemeļnieku savdabīgumu − kaut kas nepārprotami šamanisks dveš no dziesmas „Ticking Bomb”. Un Hannes kā mūzikas instruments lietotais katla vāks šo sajūtu vēl tikai pastiprina:

 

 

 

 

19. GOTYE (Wouter De Backer, 1980). Drusku „geibrielisks”, bet noteikti pašvērtīgs, Beļģijā dzimis austrālis. Dziesma „Somebody That I Used To Know” no albuma „Making Mirrors” (2011) ir vienlīdz iespaidīga gan muzikāli, gan vizuāli. Vēl jāpiebilst, ka sieviete klipā ir Jaunzēlandes mūziķe Kimbra:

 

 

 

 

20. Un KIMBRA (Kimbra Johanson, 1990) pati ir spilgta un temperamentīga mūziķe, tamdēļ ir loģiskisks turpinājums NP TOP 40. Spēcīgās balss un horeogrāfiski interesantā stila īpašniecei ir tikai divdesmit viens gads. Šogad viņai iznācis debijas albums „Wows” un atliek vien iztēloties, uz ko šī meitene − nepārprotami dzimusi skatuvei − vēl būs spējīga nākotnē, klausoties un skatoties „Good Intent”: